Kāds iegaumē pēc drēbēm, kāds pēc sakodiena! Zobārsts-implantologs Sergejs Andrijevskis ne tikai īsteno savu privātpraksi, bet arī vada divas stomatoloģijas klīnikas Londonā, ir atklājis savu zobu tehnisko laboratoriju “Dental Tech” un aktīvi attīsta arī klīniku Rīgā.
Tuvākajā laikā kabinetu skaits klīnikā “Dental Art” pieaugs no pieciem līdz 11.
Vārdu sakot, Sergejs ir spilgts piemērs, ka arī Latvijā bizness var augt, attīstīties un nest peļņu. Taču tas, kādā veidā 33 gadus vecais ārsts pagūst praktizēt, regulāri paaugstināt kvalifikāciju, vadīt biznesu un neaizmirst par savu ģimeni – tie ir jautājumi, kas mūs visus interesē.
– Daudzi cilvēki implantus saista ar kosmetoloģijas jomu…
– Tieši tā, taču stomatoloģijā tas nozīmē, ka es veicu sarežģītas ķirurģiskas operācijas, bieži vien pat nākas pieaudzēt vai pat transplantēt kaulu… Runājot vienkāršā valodā, es veidoju jaunus zobus.
– Normāli bērni baidās no zobārstiem. Kāpēc tāda profesijas izvēle?
– (Smejas) Tieši tādēļ, lai pārvarētu bērnības bailes! Bet, ja nopietni, tad es vienmēr esmu vēlējies darboties medicīnas jomā, man patīk izstrādāt sīkas detaļas, neesmu vienaldzīgs pret precizitāti un skaistumu. Implantologs – tas ir tieši šāds juveliera darbs.
– Tātad jūs atceraties cilvēkus pēc viņu smaida?
– Tieši tā! (Smejas) Es varu aizmirst vārdu un skatienu, bet smaidu un sakodienu atceros vienmēr!
– Lielākā daļa jūsu vienaudžu dod priekšroku strādāt kāda vadībā. Jūs – ne. Kā radās ideja par savu biznesu?
– Attiecībā uz zobārsta praksi esmu izgājis visas stadijas, sākot ar stažieri līdz pilnvērtīgam ārstam. Stomatoloģijas institūtā paguvu pastrādāt arī par sanitāru nakts dežūrās – ļoti sarežģīts darbs! Laikam tad šī tieksme augt gan karjeras, gan profesionālā ziņā izpaudās īpaši spēcīgi.
Taču atvērt savu biznesu es nolēmu tad, kad sagribējās uzlabot zobārstniecību kopumā. Man nepatika klientu apkalpošanas kultūra, finanšu ekonomija uz kādiem sīkumiem, kas uzreiz padara neiespējamu sasniegt pēc iespējas labāku kvalitāti gan sev kā ārstam, gan pacientiem.
Nesimpatizēja arī kolēģu pozīcija, kad medicīnas darbinieka intereses tika nostādītas augstāk par visām pārējām. Man pacients – tas ir pats galvenais. Ar tādiem uzskatiem piemērota ir vienīgi privātprakse.
– Un ar kādiem mīnusiem uzreiz nācās saskarties?
– Kad tu pats sev esi saimnieks, ierobežot nākas nevis resursus, bet klientus – visus nav iespējams izārstēt, bet strādāt līdz samaņas zudumam, tā arī nav izeja.
– Bet kāda tad ir izeja?
– Lai savu redzējumu nodotu cilvēkiem, ir vajadzīgs personāls. Tā man parādījās daži ārsti un nedaudz vēlāk – higiēnists. Pašlaik Latvijas un Londonas klīnikās man strādā jau 24 speciālisti.
– Kad sāc strādāt pats sev, sastopies ar divām būtiskākajām problēmām: klientu bāzes nepieciešamība un, protams, finanses, jo zobārstniecības kabineta aprīkošanas izmaksas ir visai ievērojamas.
– Es ņēmu finansējumu “Altum” programmā, kas piedāvā garantētus kredītus jaunajiem uzņēmējiem. Tas ļāva 2008. gadā atvērt pirmo kabinetu: maziņu telpu, kurā bija tualete, pats kabinets, palīgtelpa un gaitenis. Kopējā telpas platība bija tikai 33 kvadrātmetri.
– Tas nozīmē, ka krīze nenobiedēja?
– Tā sakrita apstākļi! Es atvēru klīniku un atnāca krīze. Ja es zinātu, ka valstī būs šāda situācija, būtu paņēmis pauzi. Taču manā gadījumā atkāpšanās ceļa nebija – kredīts bija paņemts, bet variants nepildīt savas saistības man neeksistē. Tādēļ nācās mācīties uzņēmējdarbību “kaujas apstākļos”: vairāk strādāt, vairāk analizēt, domāt un plānot.
– Bet varbūt kritiskā situācija, tieši otrādi, palīdzēja?
– Mēs uzreiz sākām apgūt jaunas darba metodes attiecībā uz klientiem, tādēļ, ka ātri sapratām: tikai ar labu medicīnu tālu netiksi. Nācās apgūt klientu servisu, pārdošanas īpatnības, izveidot mājaslapu, kas pirms nepilniem desmit gadiem vēl bija liels retums.
Mēs centāmies saprast klientu vajadzības un tās apmierināt. Vieni no pirmajiem tā saucamo “ārstēšanas plānu” ieviesām ne tikai uz papīra, bet arī realizējām praksē – pirmās vizītes laikā pacients saņem pilnu klīnikas apmeklējumu sarakstu, ārstēšanās iespējas un izmaksu sarakstu uz visu ārstēšanās ciklu un pa etapiem. Tas tiek darīts, lai cilvēkam būtu pilnīgs priekšstats, uz ko viņš tērē naudu, un būtu iespēja plānot savu budžetu.
– Kādēļ neaizbraucāt? Daudzi ārsti dod priekšroku darbībai citās Eiropas vai pat Amerikas klīnikās.
– Jo šeit ir mana dzimtene un es nevaru par savu pastāvīgo dzīvesvietu iedomāties citu valsti.
Aizlidot darba darīšanās uz Londonu un atgriezties – tas ir viens. Savukārt palikt tur uz visiem laikiem – tas ir pavisam cits stāsts.
Kad vēru vaļā klīnikas Londonā, man bieži nācās būt Anglijā – tādus komandējumus es saucu par “ekonomisko izsūtījumu”.
– Cik viegli jums, Latvijas uzņēmējam, bija atvērt privātpraksi Londonā, salīdzinot ar privātprakses atvēršanu dzimtenē?
– Daudz vieglāk! Tur viss ir vērsts uz nākotnes peļņu, un formalitāšu skaits, kas jānokārto, ir daudz mazāks. Respektīvi, par pamatu tiek ņemts veselais saprāts, nevis formalitāšu ievērošana. Piemēram, uzņēmuma reģistrācija Londonā aizņem tikai pāris dienas un neiztukšo tavas kabatas tā, kā tas vēl pavisam nesen bija Latvijā. Savukārt atrast labu speciālistu ir daudz vienkāršāk nekā šeit – tur nav profesionāļu deficīta.
– Vai neesat domājuši pārcelt savu darbavietu uz Angliju pilnībā?
– Nē, es vēlos dzīvot un nest labumu savai valstij. Kad dzirdu sūdzības par to, ka Latvija nevienam neko nedod, tad vienmēr domāju, ka valsts – tas esmu es un katrs no mums. Kad katrs sāks strādāt, lai padarītu savu valsti labāku, agri vai vēlu šeit kaut kas mainīsies.
– Atteikt klientam varat?
– Varu, ja klients vēlas izdarīt to, kas viņam vēlāk kaitēs. Varu godīgi pateikt: jūsu gadījumā balināti zobi neizskatīsies skaisti. Jā, tas ir risks, ka klients meklēs citu speciālistu, taču mans galvenais uzdevums ir – “nekaitēt”. Piekāpties šī principa priekšā es nevaru.
– Esat atzinies, ka strādājat 14 stundas diennaktī, lidojat no Rīgas uz Londonu un atpakaļ. Kā jums izdodas vēl papildus tam būt par ģimenes cilvēku?
– Brīvdienas viennozīmīgi veltu mājām un ģimenei, savukārt darba nedēļu lieliski var saplānot pārlidojumu laikā.
– Varat atļauties nestrādāt nedēļu nogalēs?
– Pēdējo gadu – jā, bet līdz tam desmit gadu nebija ne normāla atvaļinājuma, ne mierīgu brīvdienu. Tagad nedēļas nogales pavadu ar sievu un bērniem.
– Kā jūs varēja izturēt mājās ar tādu darba grafiku?
– (Smejas) Varbūt arī nevarēja, bet es par to nezināju, jo nācu mājās vienīgi, lai pagulētu.
– Kad jums pirmo reizi izdevās doties atvaļinājumā?
– (Smejas) Pagājušajā gadā! Veselu mēnesi varēju pavadīt Ķīnā, mācoties kung-fu un izslēdzot telefonu.
– Jūs ik dienu cilvēka smaidu veidojat labāku un spilgtāku. Jums tā nav kļuvusi par rutīnu?
– Tieši tādēļ, lai nekļūtu par rutīnu, es attīstu biznesu. Pašlaik domāju par klīniku tīkla paplašināšanu Anglijā, sekoju līdzi laboratorijas darbam un regulāri mācos – ne tikai medicīnu, bet arī uzņēmējdarbību.
Pēc MBA diploma saņemšanas ieguvu vēl vienu medicīnas izglītības pakāpi. Biznesam, it īpaši, ja tas ir saistīts ar medicīnu, ir savas prasības, tādēļ es regulāri sēžos “pie skolas sola”, un “pēdējais” diploms šajā jomā nemaz neeksistē.
– Jūs esat darbaholiķis?
– Nē, es vienkārši mīlu savu darbu un mana misija ir – padarīt zobārstniecību labāku.
